"Kad es nomiršu, kļūšu par gaisu, kuru tu elposi"

Vide, kurā dzīvoju, ir pilna apmāna un aizmiglotām sentencēm. Es pati arī meloju un daudz ko pasaku diametrāli pretēji tam kā patiesībā domāju. Meklējot kādu izeju no šīs situācijas, rokos arvien dziļāk pagātnē. Vairs ne tikai savā, bet to cilvēku, kuru pievilkšanās saikni jūtu vēl arvien. Dažreiz jūtu, ka skatos ainavā vai uz kādu ielas stūri ar viņu acīm.
Gribas saprast, ko viņi varēja un gribēja izdarīt , lai apzinātu katru mirkli, kuru ir nepieciešams piedzīvot. Jo vairāk skatos sevī, jo skaidrāk redzu punktus, kuri savieno laika attāluma matēriju. Viss ir saistīts. Visdrīzāk arī tajā bezgalībā ir pilns ar meliem, taču tos uztveru kā savus, nevis no citiem piedzīvotos.