"My peace is dead"

Saknes ir neparasti veidojumi. Tās ir kā gals un sākums vienlaicīgi. Esmu tām pateicīga par daudziem laimīgiem apskaidrības mirkļiem, pielīdzinu to zināmai pielūgsmei.
Gar jūru ripinās sakņu murskulis. Pilnīgi tukša pludmale, stāvu tur un debesis ir tik izteikts kupols, ka tā izliekums raisa konkrētu bijību. Saknes kustība ir steidzīga, saraustīta, saprātīga. Es to neuztveru kā zīmi, es to sajūtu aiz sevis turpinājumā, kā elpu pakausī. Apskatu to, tas man ir draudzīgs. Paņemu rokās un mani pārņem absolūts prieks, pilnīga apziņa par to, ka viss ir pareizi, ka tā tam ir jābūt, ka nav cita ceļa un vēl neskaitāmas atbildes uz jautājumiem, kurus nepagūstu uzdot, jo tie jau ir aizmirsušies.
Smilgu lauka vidū aiz mājas ir neliels dārziņš. Vasarā tas iet pāri dobes malām, pilnasinīgi apliecinot nemākulīgi tuvu sastādīto augu dzīvesprieku. Tur ir kā tirgus laukumā, kad manis nav klāt. Stāvot aiz mājas stūra, dzirdu tur valdošo kņadu. Viss apklust rudenī. Oktobrī ir mans laiks, kad klusumā no zemes izceļu dīvainus veidojumus. Saulespuķes kāts ar stingru olveida saknes čemuru,sastindzis zarveida tomāta ķermenis, aizmirsies ķirbja kacens…